Nekur nav tik labi kā mājās. Godīgi un bez muldēšanas, tā ir labākā vieta pasaulē. Jau gandrīz kā 2 nedēļas aizjoņojušas, kopš esmu atgriezies šinī vietā. Universitāte, paprāvs sniega krājums tēvzemes nogāzēs un dažādas ikdienišķas aktivitātes piepilda manu saulaino ikdienu. Šis ieraksts top, vadoties pēc labākajām svešās zemes tendencēm, nebeidzama manjana un lieliskas spējas neko nesasteigt nedaudz pielipušas arī manām darbībām, šinī gadījumā - bloga rakstam. Tomēr visam kā vienmēr savas gaišās puses, pieņemu, ka šo nedēļu laikā, mans atmiņu pods ir paspējis izanalizēt visu uzkrāto ceļojuma informāciju, lai sevī iegrāmatotu tikai skaistāko, satriecošāko un neatkārtojamāko pieredzi, bet pārējo pārvietojis uz "aizmirst atļauts" kastīti.
Ap 17. februāra pievakari, tātad jau pirms iepriekšējā ieraksta, vējš bija atgriezies un apņēmīgi ieņēma El Cabezo nepieciešamā virziena pozīciju. Šāda apņēmība turpinājās kādas 6 - 7 dienas, tulznām atpūta bija beigusies. Lai arī viļņi bija nomaldījušies plašajā Atlantijas okeāna akvatorijā, lekt, krist, iesauļot seju un peldēties varēja ar plašu vērienu. Čaklākās video un foto meistares diezgan labprātīgi sekoja saviem varoņiem skatu meklētājos, lai iemūžinātu mūsu slaidos augumus uz jūras, viļņu un saules fona. Griezu gan turp, gan atpakaļ. Vairāk jau laikam turp, īpaši iepatikās tā palekties, pagaidīt un ieraut. Viens bija tāds, kas ceļojumu padarīja par izdevušos jau pašā sākumā, kad leikoplasts vēl dusēja aptiekā. Diemžēl šis netika iemūžināts, tāpēc tas paliek kā mans personīgais, intīmais vindsērfinga pārdzīvojums. Diezgan apņēmības pārpildīts mēģināju arī atpakaļ, tomēr kaut kas vēl biku pietrūkst. Apaļās smadzenītes sevi mētāja pa visām malām un visos virzienos. Tuča kungs cīnījās ar savu jauno paņēmienu Wave 360, kas pagaidām, izņemot vienu veiksmīgo, vēl jāsauc Gu Screw vārdā. Ozols turbo ātrumā grieza pa viļņiem, ik pa laikam pagrabinot arī savu slaloma dēli. Tā pa lielam, šīs dienas aizgāja burāšanas zīmē, kas noteikti neiepriecināja mūsu līdzpaņemtās skaistās būtnes. 21. datumā lieliskā Rozītes jaunkundze, tika nogādāta lidostā, lai, kā kārtīga studente, atgrieztos Latvijas izglītības sistēmas apskāvienos. Šajā dienā, kādu nezināmu apstākļu dēļ, mūsu iecienītajā pludmalē ieradās viļņu karaspēks, kas pārsteidza negaidīts. Iespējams šo pašu nesaprotamo iemeslu dēļ gan foto, gan video agregāti palika neizmantoti, tāpēc viss paliek kā tam jābūt. Labākā diena paliek mūsu pašu sirsniņās, kā īpašs notikums kas svešām acīm paliks neredzams. Šādā vīzē turpinot, pēdējā kārtīgā burāšanas diena beidzās ar vienā iekšā braucienā nosēdinātu lēcienu turp un uz nākamā viļņa ar lielisku lēcienu atpakaļ. Citā dienā paālējāmies bunkura akmeņainajos viļņos, tur arī tapa pāris jauki ūdens kadri, atceroties vienpadsmitā gada piedzīvojumus.
Vējam neatlaidīgi ventilējot El Cabezo piekrasti bija piemirsts sērfs, kas vientuļi vāļājās skapja augšā. Burājot kādas 4 - 5 stundas dienā daudz spēka vairs nepaliek, tāpēc atlikušo enerģiju es izvēlējos tērēt ēdamo piederumu cilāšanai. Papildus mans mīļais operators bija atgriezies dzimtenē, tāpēc no video un foto formāta ierakstiem tikai neliela vēsmiņa. Vējam savas pozīcijas zaudējot, biežākais galamērķis mūsu automobilim bija Las Americas, kā viļņu un veikalu paradīze. Paķēru mazos prieka vilnīšus ar Tuča dēli, bija viena iespaidīgā diena ar lieliskiem panākumiem gan man, gan topošajam tēvam. Kādu dienu aktīvi vicinādamies ūdenī sapratu, ka manam 6'2'' dēlim un man jāšķirās. Laiks kādam nedaudz apaļīgākam, bet līdzīga garuma atribūtam.
Otrā nedēļā mūsu grupiņai pievienojās jaunas asinis. Ieradās Reinis T un citi. Kā gadījās, kā ne, sanāca, ka tieši mūsu viesošanās laikā uz salas notiekās karnevāls, kas it kā otrs lielākais pasaulē. Jaunpienācējs teicās, ka jābūt tusiņam, tāpēc tika pieņemts lēmums apmeklēt galvaspilsētu kādā no darba dienas vakariem. Piedalījos es, Reinis un Ozols. Bija karuseļi, un panorāmas rats, kas griezās pietiekami ātri, lai to sauktu kā citādi un nevis par panorāmas ratu. Tusiņš nebija, Reinis bija kļūdījies un tur kur bija jāplūst upēm, neplūda nekas. Un cilvēku pūžņa vietā bija kaut kas līdzīgs kaut kam kur nav cilvēku. Bija kaut kādi mazsvarīgi koncerti, kas mūs piespieda doties uz Las Amerikām. Paciemojāmies kaut kādā ielā, kur Ēģiptes iekšā saucēji nobāl salīdzinot ar šīs vietas indivīdiem. Drīz jau atgriezāmies mājās, jo maskas nebija guvušas piekrišanu ne citu, ne mūsu vidū. Tomēr doma, ka bijām neīstajā dienā nepameta. Tādēļ piektdienā, 4 kungu sastāvā, devāmies uz galvaspilsētu balles meklējumos. Šoreiz ar nelielu mīksto uz maskām un pikniku mašīnā bijām nonākuši galamērķī. Autiņu okupēja Aņa, lai dotos mājās čučēt. Mēs devāmies centra virzienā. Kādā brīdī šauru acu tipa sieviete pamanījās mūs aprīkot ar visādiem atribūtiem, tomēr dažādu nenoskaidrotu apstākļu dēļ nekas no tā nepalika pāri. Cilvēki bija visur. Viss, kas aumaļām lija mutēs, drīz vien straumēs gāzās lejā pa slīpajām ieliņām. Kaunu visi bija atstājuši mājās, gan lieli, gan mazi. Tāds interesants sadraudzības pasākums, apmēram puse Rīgas, kas piebāzta ar pārlaimīgiem cilvēku pūļiem. Un vienā brīdī, kā tādā skolas disenē, tiek izslēgta mūzika, un visi kaut kur dodās. Mēs mīnuss viens devāmies uz autoostu. Gaidījām nepareizajā vietā, gandrīz izkāpām par ātru, veicām 46 zvanus un jau ap deviņiem bijām mājās. Šinī dienā mūs pameta Ozols, kas visādām parpalām apkrauts, devās mājup. Jāuzteic lidostas darbinieku liberālā attieksme pret inventāra somām, kur svaru noskaidro jautājot, nevis speciāli sverot.
Palikām 3. Bērna loma man. Jaunlaulātajiem pieredze noderēs. Tā pa lielam nekas traks nenotikās. Atlikušajās dienās mežonīgi sauļojāmies un ēdām. Tad izīrējām veļļukus. Krišjānim bija zināma taciņa no observatorijas līdz apakšai, ko mēs tad arī izmantojām. Ja bremžu čīkstoņu varēja paciest, tad to nespēja pilnvērtīgi darboties pēc neilga nobrauciena laika bija nedaudz tracinošāka. Jautrība liela, vienīgi Tuča kungs pāris pēdas pirms trakā grants ceļa finiša bija nolēmis veikt kūlenim līdzīgu manevru. Īstam vīram pāris nobrāzumi, es tiku cauri ar izbīli. Turpinājumā nobrauciens pa cieto segumu, kam sekoja neliels izbrauciens mājās ar finišu pilnīgā tumsā, kas tika nodēvēts par dumjāko darbību. Vienīgā gaismu radošā ierīce bija Tuča aifouns. 67 km un kalnu karaļa tituls kabatā.
Noslēgumā agrs cēliens ar vairākām drēbju kārtām raieneira dēļ, neliels krosiņš līdz iekāpšanai un vācu desa vēderā mūs pavadīja līdz sniegotajai Rīgas lidostai.
Ar izgulēšanos vēl nelielas neskaidrības, bet te ir labi un būs vēl labāk, par ko liecina termometra kāpjošais stabiņš.
Tuča bildes un blogs detalizētākā burāšanas apstāstā.
!Hasta la vista!
